2020. gada 12. klases latviešu valodas eksāmena atbildes


1.DAĻA

1. uzdevums

Jānis Jaunsudrabiņš apgalvojis, ka latviešu valoda – tā ir kokle, tas ir instruments, ko (0) vajadzētu spēlēt godprātīgi, jo bez valodas mēs izšķīdīsim plašajā pasaulē.

Ja valoda tiek aktīvi lietota, tā (1) paplašinās un mainās.

Apstākļa vārda kad lietošana saikļa ka vietā ir aplamība, ar kuru katram (2) jācīnās patstāvīgi.

Valodas interesentiem tiek atgādināts, ka laiku pa laikam jāsameklē latviešu valodas (3) vārdnīca, kurā var noskaidrot vārdu nozīmi un pareizrakstību.

Ja cilvēks (4) nezina vārda nozīmi, tad padomu var meklēt latviešu valodas skaidrojošajā vārdnīcā.

Par inteliģenci liecina bagāts vārdu krājums, tomēr vairums (5) cilvēku  iztiek ar apmēram 5 000 vārdu.

Citu valodu apguvē (6) visslinkākie ir lielo valodu pārstāvji.

Ja vēlaties apgūt kādu valodu, (7) kļūstiet zinātkāri!

Vai jūs (8) atceraties Vairas Vīķes-Freibergas sacīto: „Valoda ir ceļš uz citu kultūru iepazīšanu, kultūras un sapratnes ceļš, un spēja izprast citas kultūras, zināt valodas ir mūsdienu eiropieša identitātes galvenais saturs.”


 

2. uzdevums

1. Raiņa „Pūt, vējiņi!”, ko Nacionālajā teātrī iestudējis Elmārs Seņkovs, sākas ar prologu, kuru lasa aktieri Ģirts Jakovļevs un Esmeralda Ermale.

2. Ar šādu un līdzīgiem paņēmieniem galvenokārt uzsver, ka uzvedums ir spēle, nevis īstenība.

3. Arī precību rituāls ir spēle, kas atveidota lugā un pamazām vēršas īstenībā, turklāt – baisā.

4. Režisors atsevišķa aktiera vēsturi attiecina uz visu teātra vēsturi, traktēdams to kā nepārtrauktu procesu, jo arī dzīvība, reiz iesākusies, vairs nebeidzas.

5. Izmantojot Imanta Kalniņa brīnišķīgo mūziku, ko komponists savulaik sacerējis Gunāra Pieša filmai, izrādē, šķiet, bija iecerēts sasaistīt pagātni un tagadni.

6. Kad atveras priekškars, ieraugām patiesi varenu, Latvijas teātrī nekad nebijušu, elpu aizraujošu skatu-130 cilvēku lielu kori uz pakāpieniem, kas izkārtoti pa visu skatuvi.

7. Radošais tandēms, scenogrāfe Monika Pormale un režisors Elmārs Seņkovs, intervijās ļauj saprast, ka izrādē koris funkcionē gan kā antīkais, gan kā latviešu Dziesmu svētku koris.

8. Pretstatā citiem iestudējumiem ar koru piedalīšanos, tas tomēr uztverams kā latviešu Dziesmu svētku koris, kas iemieso tautas vitalitāti, radošumu, mūžīgumu.

9. Nacionālā teātra izrādē koris ir relatīvi pasīvs – tas ir nevis notikumu ietekmētājs, bet gan vērotājs, protams, arī šajā izrādē aktuāls ir tradīcijas un morālā novatorisma pretstats, kas aktuāls jau Raiņa lugai un ko izrādē ar zīmēm akcentē režisors.

10. Kādā no ainām koristi pagriež pret zāli spogulīšus, liekot mums, zālē sēdošajiem, tajos ieraudzīt sevi.

11. Kaut arī koris kustas relatīvi maz, tā dalībnieki, mērķtiecīgi un saskaņoti pārvietojoties, paspilgtina izrādi.

12. Jāpiebilst: režisora viedoklis par Raiņa lugas tēliem nav kategorisks, tradicionāls, vienkāršots, tas liek iedziļināties izrādē.

13. Kopējo izrādes jēgu rada aktieru talants un pieredze un skatītāju fantāzija un uztvere, kas katram var un drīkst būt atšķirīga.

14. “Nepārprotami ir tas, ka E. Seņkovs Raiņa varoņus atbrīvojis no tradicionāliem, iepriekš pieņemtiem un daudzos iestudējumos īstenotiem uzskatiem par to, kurš no viņiem ir labs un kurš slikts,” atzīst teātra kritiķe Silvija Radzobe.

15. Nacionālā teātra izrāde salīdzinājumā ar citiem šīs lugas 21. gadsimta traktējumiem ir pat pārsteidzoši aseksuāla, jo primārais stāsts ir vēstījums par divu jaunu cilvēku garīgu tuvināšanos.

16. Lūk, ideāls piemērs teātra tēlu iespējamai ambivalencei – nāve uz skatuves ir tik skaista, ka aiz pārsteiguma un sajūsmas iesāpas sirds, tikai vēlāk liekot saprast, ka tā taču bija bojāeja, aiz kuras vairs nebūs nekā…




Vai šis atrisināja tavu problēmu?

Pievieno Komentāru